Pateicoties „Siera kluba” sadarbībai ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru, devāmies mācību un pieredzes trīs dienu braucienā "Daugavas abu krastu novadu garša". Apguvām neapgūto Sēliju. Vispirms iepazīšanās notika ar Jaunjelgavu, tai pilsētas tiesības piešķirtas 1647.gadā.  Pašiem ānoklausās gida stāstījums, pašiem jāizstaigā pilsētiņas centrs un  jāizbauda skaistā taka pie Daugavas, bet pāri tai rokas stiepienā ir Skrīveri. Nākamais objekts bija  piena pārstrādes uzņēmums Sērene - SIA "Sērenes piens". Mūs sagaidīja valdes priekšsēdētājs Jānis Ruskis. Ar lielu uzmanību noklausījāmies, cik daudz ir paveikts. Sērenē ražo pasaules tirgos pieprasītus piena produktus, piemēram, Akkawi tipa balto sieru, termizētu skābo krējumu, biezpienu u. c. „Sērenes piena” vārds aizskanējis Vācijā, Zviedrijā, Saūda Arābijā, Izraēlā un citās valstīs. Ekskursijas noslēgumā baudījām gardus jo gardus piena produktus.

Vīgante un atmiņas par Staburagu

Vīgantes skaistais parks. Daugava. Dzelmē guļ Staburags, kas ir vairāku tūkstošu gadu laikā veidojusies 18,5 m šūnakmens klints. 1966.gadā Staburagu appludināja, bet stāsti un atmiņas dzīvo. Mēs baudījām skaistu laiku, apskatījām Solveigas Vasiļjevas piemiņas zīmi "Dieva auss", Aleksandras Briedes granīta skulptūru "Daina", ēdām garšīgas pusdienas, degustējām saimnieka Jāņa kūpinājumus ( tik daudz samu laikam neviens nebija baudījis), pusotru stundu kuģītī "Vīgante" kopā ar kapteini Uldi ceļojām pa Daugavu, sajūsminājāmies par likteņupes 20 m augstajiem un stāvajiem krastiem... Atcerējāmies Staburaga bērnus Janci un Marču. Tā bija atpūta sirdij un dvēselei, tās bija arī smeldzīgas atmiņas, jo tālā bērnībā gandrīz visi braucām skatīt toreiz vēl "dzīvo" Staburagu. 

Viesīte, bijušais Āžu miests

Kas to būtu domājis, ka Viesīte ir tik pievilcīga pilsētiņa. Reiz tā bijusi Eķengrāve jeb Āžu miests. Viesīte ir viena no retajām pilsētām Latvijā, kas izveidojusies, pateicoties šaursliežu dzelzceļam un depo. Daudz uzzinājām par izcilo ārstu Paulu Stradiņu, viņa darbu un ģimeni. Pa pilsētiņu nevis staigājām, bet braucām  ar īpatnējiem, ērtiem vagoniņiem. Par bagāto, interesanto informāciju paldies mūsu gidam Jānim. Jums iesakām - Viesīte ir apskates vērta!

„Ratnieku” tomāti

Daudz pārdomu un lielu apbrīnu izraisīja Viesītes jaunie uzņēmēji Ieva un Gatis Puzāni. Viņi jau vairākus gadus  veiksmīgi  īsteno savu sapni  - sakopj vidi un attīsta uzņēmējdarbību. Piesaista ES projektus. Tas ir stāsts par siltumnīcu kompleksu "Ratnieki", bet neko daudz nevar pastāstīt, viss ir jāredz, jānoklausās...Mums bija iespēja vismaz 10 šķirņu tomātus, sulas, tomātu pulveri arī nobaudīt. Ievas pārziņā ir gan dārzeņu, gan puķu stādu, skaitāmu gandrīz simtos,  audzēšana. Darbu pavada veiksme, jo galvenie kritēriji ir kvalitāte, sortiments, individuāla sadarbība ar klientiem. Viesītei ir paveicies,  jo parkos un skvēros  zied "Ratnikos "audzētās puķes. Kaut katrai Latvijas  pilsētai būtu savi "Ratnieki". 

Sunākstes izzināšana

 „Siera kluba” pieredzes brauciena dalībniekus saule lutināja. Otrā diena mums sākās Gotharda Frīdriha Stendera parkā. Apskatījām Sunākste balto baznīcu, Stendera dzimtas kapu kalnu, gājām  pa  "Bildu ābeces" taku. Sunākstes vilnas namā pēc ekskursijas mūsu dāmas pirka un pirka. Ko? Košas dzijas! Vērtīgu stāstījumu  un redzējumu  pilna bija Aknīste. Lūk, ko nozīmē lielisks gids.  Līgā klausījāmies, elpu aizturējuši. Tāpēc arī jums vēlam aizbraukt  uz Aknīsti!

Dzīvā sēļu sēta „Gulbji”

Neskaitās būt Sēlijā, ja neapmeklēsiet Dronku salā netālu no Dvietes upes , tālu no apdzīvotām vietām esošo "dzīvo" sēļu sētu "Gulbji", kurā saimnieko Rita un Juris Skrējāni. Sajūta, ka nokļūsti zaļā, miera pilnā pasakā, - skaistums visapkārt. Un, kā gan ne, jo Rita ir profesionāla daiļdārzniece. Ekskursija un stāstījums par sēļu dzīves veidu, senatnīgajām būvēm, senatnīgo priekšmetu kolekciju,  dārza un ārstniecības augu kolekcijas apskate - viss kopā iezīmē lielisku sendienu ainu., kas raksturīgs Sēlijai. Pēc tam  sātīgas pusdienas sēļu gaumē. Rita pastāstīja, ka viņa gatavo grūbu zupu, sautētas pupas īpašā mērcē, cepelīnus sēļu gaumē, maizes zupu ar putukrējumu, bubertu,  cep tortes, dažādas plātsmaizes. Kad bijām paēduši, Rita sacīja, ka ir jādzied, un dziedājām. Tērpusies garā linu auduma kleitā, asprātīga un smaidīga, - tāda mums palikusi atmiņā
varakļāniete Rita, kura dzīvo Sēlijā. 

Dvietes vīnogas

Dviete Latvijas kartē nav tikai punkts. Dviete ir Latvijas vīnogu dzimtene. Dvietes "Apsītēs" dzīvojis un strādājis mūsu pirmais vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks. Arī novadpētnieks, literāts un biologs. Šā izcilā cilvēka mantojumu sargā  un saglabā nākamajām  paaudzēm fantastiska sieviete, Dvietes patriote  - Vanda Gronska. Viņa mums vadīja gudru un sirsnīgu ekskursiju. Degustējām vīnogas. Vakars - kluss. aizkustinošs, mierīgs, un  pēc garās dienas tieši tas mums bija vajadzīgs. Vandas kundzes izteiksmīgo  sirds stāstu nevar atkārtot, tas jādzird pašiem. Vakariņas - gardas, sātīgas pie klāta galda Paula Sukatnieka mājā. Vanda mums lasīja Sukatnieka dzejoļus, diskutējām par dzīvi. Neaizmirstams vakars! 

Bebrenes pievilcība

Sēlijā svarīguma un skaistuma liela daļa pieder  Bebrenei. Mūs pie Bebrenes muižas ansambļa sagaidīja profesionālas skolas un vidusskolas direktore Ērika Šaršune.  Pēc  brokastīm devāmies izbraucienā  pa parku. Ar zirgu ir romantiskāk , nekā staigāt kājām. Ekskursiju pa Bebreni vadīja gide, interesanti stāstīja par Plāteru - Zībergu dzimtas muižu, kura viena no nedaudzajām Sēlijā pilnībā saglabājusies. Muižai esot arī sava Baltā Dāma. Paglāstījām bebra pieminekļa muguriņu - lai piepildās vēlēšanās. Bebrenē ir darbojošās dzirnavas.  Uz brīdi ieskatījāmies arī tajās, izbaudot maluma īpatnējo smaržu. Vienā no telpām izkārtoti daiļamata meistaru darbi. Arī grāmata „Ceļojums ar Sēlijas garšu”. Un to iegādājās mūsu grupas katra dalībniece. Varēsim gatavot sēļu senos ēdienus.

Alpaku sala un Gārsenes pils

Bebrene pagastā atrodas jauka vieta -  alpaku audzētava jeb "Alpaku sala". Varētu sacīt - miera un skaistuma sala, jo alpakas  nesteidzīgi ganījās, un mēs tos visai maz interesējām. Mazo alpacēnu rotaļas gan bija straujas un spriganas! Stāsts par alpaku audzēšanu, kopšanu, par dzijas ieguvi, kas daudzās dabīgās krāsās, par adījumiem, - viss piederēja pie lietas. Taču šis bizness ir pat ļoti dārgs. Daugavas kreisais krasts - tā bija arī varenā Gārsenes pils ar ekskursiju, pēc tam ar lielisku vīnu un gardu mājas sieru degustāciju, kuru piedāvāja vietējais uzņēmējs Andris Zībergs. Pie Jēkabpils "pārcēlāmies" uz labo krastu.

Daugavas labais krasts

Daugavas labā krasta pirmā pietura bija Krustpils pils ar ekskursiju, stāvo kāpienu tornī, no kura paveras brīnišķīgs skats uz abiem upes krastiem. Koknesē pusdienojām krodziņā "Rūdolfs". Šefpavāre Annas  kundze pārspēja pati sevi :skaists galds, ļoti garšīgi ēdieni un bagāta to izvēle. Pēc tik sātīgām pusdienām izmetām līkumu pa fantastisko Kokneses muižas parku, aizstaigājām pat līdz Daugavai un Kokneses pilsdrupām. Laiks bija doties uz paipalu fermu „Rīta putni", kurā saimnieko  uzņēmīgais Bruno Cīrulis. Zinošs, interesants stāstnieks, liels entuziasts, gudrs saimnieks. Pārsteidzoša bija degustācija. Marinētas paipalu oliņas. Grilētas paipalu oliņas. Paipalu olu majonēzes un dažādi smēriņi, cepumi. Un tad visdažādākos labumus pirkām, līdz iztukšojām saimnieka krājumus.  Mūs pēc pāris stundām sagaidīja Rīga. „Siera klubs” pateicas LLKC, - tas bija gudrs un  iedvesmojošs, labām emocijām piesātināts pieredzes brauciens .